BriedisKārlis Lobe, 1963—David Guild, 1993

2.

Latviešu strēlnieku bataljoni dzima toreizējā vispārējā patriotismā, kurā arī latvieši negribēja palikt iepakaļ, bet gluži otrādi, pierādīt savu jo sevišķu uzticību Krievijai un tās vienībai, protams, cerot, ka tas palīdzēs iegūt arī vajadzīgo nacionalo nostiprināšanos. Vai visā pasaulē uzliesmojušais naids pret vāciešiem, kam jo sevišķa atsaucība bija latviešos, deva vienu no izšķirošākiem psicholoģiskiem pamatiem latviešu karaspēka vienību radīšanai, palīdzēja pārvarēt pretestības. Kas iedomā tos laikus un kara apstākļu stingrību, nevar neatzīt, ka (pēc 1905. gada!) latviešiem bija tiešām parādīta sevišķa uzticība un ka te bija kāds sasniegums un iespēja, kas varēja iejūsmināt un dot cerības plašākiem nodomiem.

Ģen. Bangerskis pastāsta, kādas pārdomas viņam bijušas, dodoties 1915. g. augusta vidū uz latviešu bataljoniem, kad viņš 5. armijas stabā brīdināts, ka tikai latvieši neatkārto ko līdzīgu 1905. g. „Viens likās skaidrs", saka ģenerālis, „Vācijas uzvara vislielākā mērā stiprinātu muižniecības un vispār vācu pozicijas Baltijā, kur tās bija jau stipri vājinātas un kur latvieši iekaroja sev vienu poziciju pēc otras. Tātad nebija šaubu, ka pret Vāciju jācīnās un, cerams, strēlnieki to arī darīs. Bet vai nevarēja rasties arī kādi viltus pravieši, kas radītu kaut vienu nepārdomātu izlēcienu un tā sabojātu latviešu labi domāto strēlnieku lietu, ar to lielā mērā kaitēdami latvju tautai politiskā ziņā? Šādu pārdomu pārņemts, ierados Rīgā un devos uz Daugavgrīvas cietoksni, kur man bija pavēlēts ierasties. Vagonā mani sveicināja jauns virsleitnants, kura krūtis greznoja sv. Jura ordenis un sānus — sv. Jura zobens. Tas mani pārsteidza, un es ar viņu iepazinos. Tā bija mana pirmā sastapšanās un iepazīšanās ar vēlāko populāro cīnītāju — pulkvedi Briedi.

„Cietokšņa komandants bija ļoti priecīgs par mūsu ierašanos,  16  jo, kā viņš izteicās, karaspēks jau esot, bet komandieru neesot. Brīvprātīgie jau sākot ierasties, bet no virsniekiem mēs esot pirmie. Abiem mums viņš piedāvāja tūlit pārņemt pagaidu komandēšanā — man 1. Daugavgrīvas, Briedim 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu.

„Briedis, kuram toreiz nebija nekādu izredžu palikt bataljona komandiera amatā, no bataljona pagaidu komandēšanas atteicās un lūdza viņu nozīmēt par rotas komandieru 1. bataljonā, kura komandēšana bija jāuzņemas man. Kā formēšanās, tā apmācības ziņā radās lielas grūtības. Nebija virsnieku, trūka instruktoru, nebija ietērpa priekšmetu, nebija ieroču. Tikai pakāpeniski ieradās: virsleitnants Būriņš un leitnanti Dardzāns un Ilziņš. Kaut kā organizācijās darbu paveicām, bet veltīgi gaidījām apģērbu un ieročus. Izdarījām apmācības tāpat bez ieročiem, tikai šaušanas apmācībām dabūjām dažas šautenes uz rotu no cietokšņa komandanta. Daži nevarēja apmācībās piedalīties apavu trūkuma dēļ. Tas sāka iespaidot jaunekļu gara stāvokli. Arī man tas atsauca atmiņā sarunu ar ģenerāli Čeremisovu 5. armijas štabā."

Kapt. Bangerskim ar cietokšņa komandanta palīdzību izgādāts komandējums uz Ziemeļrietumu frontes štabu, kur viņš varējis informēt par apstākļiem. Štaba priekšnieks iztaujājis, tad licis iesniegt projektu par bataljona izmantošanu, ko Bangerskis izdarījis saziņā ar Organizācijās komiteju. Drīz pēc tam sākuši pienākt pietiekoši apģērbi, apavi, Vinčestera šautenes un beidzot arī Maksima ložmetēji. Līdz bataljona iziešanai uz fronti tomēr visi trūkumi, sevišķi apģērbā, vēl nebija novērsti.

28. septembrī vācieši bija izdarījuši negaidītu uzbrukumu Jelgavas rajonā, pārraujot fronti un nonākot tuvu Olaines dzelzceļa stacijai. Otrā dienā ar lielām grūtībām izdevās viņus atspiest pāri Misas upei un nocietināties. Vispār tomēr stāvoklis pie Rīgas bija un palika nedrošs. Katrs kareivis bija svarīgs, un lai pirmie latviešu bataljoni, kaut arī ne pilnīgi apgādāti (sevišķi jūtams bija zirgu un transporta līdzekļu trūkums), būtu tuvāk pa rokai, tos no Mīlgrāvja pārvietoja uz Huzaru kazarmām Rīgā. Ieročus pat pirmais  17  bataljons bija saņēmis tikai vēl 26. septembrī. Tā pārvietošana uz Rīgu notika 13., bet iziešana uz fronti jau 23. oktobrī, kad no pēdējās lielākās brīvprātīgo partijas pienākšanas bija pagājušas tikai 59 dienas. Sīkākas grupas pienāca vienmēr, un visi tur bija nedienējuši. Bija trūcis nevien ieroču šai laikā pilnvērtīgai apmācībai, bet arī apmācītāju galveno palīgu — instruktoru.

Krievu karaspēks Rīgas frontē negribēja atdot svarīgo centru un drudžaini gatavojās aizstāvēties. Ja arī tiešs uzbrukums Rīgai frontāli bija mazāk ticams, taču kāds manevrs pāri Daugavai uz dienvidiem no Rīgas draudētu ar nogriešanu. Nervozitāte tāpēc bija jūtama krievu štabos, karaspēka, iedzīvotajos. Oktobra notikumi šīs bažas tikai pavairoja. Vācieši tiecās pāri Misai pie Plakāniem. Dienvidrietumos no Mangaļiem viņi izrādīja tendenci nocietināties uz „salas" purvāju vidū. To uztvēra kā priekšsoļus tālākam.

23. oktobrī 1. bataljona komandiers, izsaukts uz armijas štabu, kur priekšā bijis ari 2. bataljona komandiers pulkvedis-leitnants Francis. Štaba priekšnieks vispirms apjautājies par bataljonu gatavību. Trūkumu vēl visās nozarēs bija ne mazums. Trūka lauku virtuvju, trūka daudziem siltas veļas komplekta. Šautenes saņemtas nesen, šaušanas vingrinājumi vēl nepabeigti. 2. bataljonam trūkumu bija vairāk, to kādu nedēļu vēl izlēma atstāt, bet 1. bataljonam tomēr bija jāiziet tādā stāvoklī, kādā bija. Informējis par situāciju frontē, štaba priekšnieks teicis, ka aktivitate patlaban jūtama divos virzienos. Visbīstamākā patlaban pie Plakāniem, no kuriem līdz Daugavai apmēram 10, bet līdz Rīgas tiltiem 20 klm. Esot nepieciešama pamatīga izlūkošana šai virzienā. Otrs virziens — starp Klīves mežniecību un Annas muižu — arī viens no īsākiem ceļiem līdz Rīgas tiltiem. Pretinieks cenšoties ieņemt sausākas vietas purvājā uz ziemeļiem no Mangaļiem. Jānoskaidro arī te pretinieka spēki un nolūki. Štaba priekšnieks paredzējis abos šais virzienos izsūtīt pa jaunajam latviešu bataljonam, bet tā kā otrais iziet vēl nevar, tad pirmajam jāizsūta pa 2 rotām katrā virzienā, bataljonu sadalot. Rotas pārvedīšot pa dzelzceļu līdz Pūpei,  18  resp. Olainei. Tuvākus norādījumus dos divizijas vadība, kas arī centīsies novērst trūkumus bataljona apgādē.

Atgriezies un informējis rotu komandierus, kapt. Bangerskis izlēmis sūtīt uz Olaini Brieža un Ilziņa rotas, bet Babites ezera virzienā Būriņa un Dardzāna rotas, tāpēc ka Briedis ar Būriņu, kurš bijis dienesta pakāpē vecāks, ne visai labi iztikuši.

„Vajadzēja redzēt, ar kādu sajūsmu strēlnieki uzņēma ziņu par došanos uz fronti un cik nelaimīgi jutās tie, kam bija jāpaliek Rīgā," saka bataljona komandiers. Gadu un dažus mēnešus vēlāk tas kļuva citādi. Bet tad arī sastāvs jau bija cits. Vakarā ar vilcienu, kas tika pie kazarmām padots, aizbraukušas Brieža un Ilziņa rotas, bet Būriņa un Dardzāna rotas devušās uz Torņkalna staciju. Apmēram stundu pēc iziešanas no kazarmām Rīgu pārlidojis Gepelins un nometis bumbas uz tiltiem, no kurām pa vienai kritušas tiltu galos. Pats tilts un pāri gājēji palikuši neskarti. Tā kā tāds uzlidojums bijis pirmo reizi un vienlaikus ar latviešu bataljona iziešanu uz fronti, tad visi, cik noprotams arī kapt. Bangerskis, bijuši ieskatos, ka vācieši ļoti labi informēti par to, kas notiek krievu pusē un bumbas domātas tieši latviešiem. Jau bataljona apmācību laikā Gizes kuģu būvētavā pa skursteni izskrējuši reiz dūmi — skaidrs signāls vāciešiem, ka te latvieši. . . Spiegi, protams, kara laikā ir un droši vien arī vāciešiem to netrūka. Vēl daudz lielāka ir spiegu manija, kas pretinieku iztēlo gudrāku un ātrāk reaģējošu, nekā patiesībā ir. Kad Bangerskis ieradies pie Olaines rajona divizijas komandiera, tas bijis priecīgs par latviešu ierašanos un apsolījis tos izlietot tikai izlūkošanas uzdevumiem.

Apkārtceļa dēļ Bangerskis varējis ierasties pie divizijas komandiera Pūpes stacijas rajonā ar novēlojumu. Tas bataljona komandieram par lielu pārsteigumu apsveicis to ar latviešu strēlnieku spožiem panākumiem. Kad Bangerskis divizijas komandieram pateicis, ka strēlnieki domāti tikai izlūkošanai, ka tie vēl kaujas vešanai negatavi un zaudējumi tos var slikti iespaidot, ģenerālis atteicis, ka viņš latviešus  19  ari sūtījis izlūkošanai, bet vai nu iznākusi sastapšanās ar tādiem pat vācu izlūkiem, vai arī bijis vācu mēģinājums nostiprināties sausumā, bet vācieši uzbrukuši, viņu uzbrukumu latvieši atsituši. Bangerskis steidzies pie savām rotām Mangaļu virzienā. Kad tur pēc dažām stundām nokļuvis, viņam priecīgi paziņots: „Vācieši mums uzbruka, bet mēs viņus atsitām. Mums ir kritušie, bet toties arī viens gūsteknis."

Pirmā cīņa bija prasījusi 3 jaunekļu dzīvības un tai bija lemts notikt tai pašā vietā, kuras rajonā pēc gada un 2 mēnešiem norisa lielākā strēlnieku kauja, ne vairs divu rotu, bet divu brigadu sastāvā. Pirmo kritušo apbedīšana izvērtās par lielu notikumu Rīgas latviešiem. Kritušos apglabāja ārpus kapsētu rajona, savos Brāļu kapos, ko izkopa Latvijas laikā.

Uz pirmo kritušo strēlnieku apbedīšanu bija ieradies arī Briedis ar savu un savas rotas atvadu sveicienu.

Te viņš savam bataljona komandieram bija paziņojis, ka nākamā dienā, t. i. 29. oktobrī, arī viņa rotai paredzama cīņa ar pretinieku, jo viņš nolēmis atsviest atpakaļ tās vācu vienības, kas pārgājušas Misu. Dienā tas nebūtu iespējams, bet viņš to izdarīs nakts uzbrukumā. Viņš izdarījis jau sīku izlūkošanu, izzīmējis schemas, divizijas komandiers piekritis. Piekritis arī Bangerskis un palīdzējis sadabūt steidzīgi no Organizācijās komitejas kādu skaitu baltu pārvalku, kā tas ir bijis Brieža plānā. Plāns bija radies šādi:

Pēc tam, kad 12. sibiriešu divizijas komandiers bija licis Briedim ar savu rotu izlūkot jaunierīkojamos vācu ierakumus uz Misas labā krasta pie Plakāniem, Briedis 3—4 naktis sistemātiski, gan pats ar dažiem virsniekiem un instruktoriem, gan izsūtīdams izlūku grupas, bija sīki izpētījis apvidu un vācu novietojumu. Tāpat bija norīkotiem cilvēkiem licis novērot gaišākas un tumšākas nakts stundas, lai zinātu kādā laikā izdevīgāk darboties.

Jau pirmie izlūkošanas rezultāti bija ierosinājuši Briedi uzbrukt un atsviest vāciešus pāri upei, pirms tie nostiprinājušies krieviem ļoti nepatīkamā un draudošā vietā. Pagaidām vēl Misas ziemeļkrastā vācieši bija paspējuši novilkt vienu šauru dzeloņstiepuļu kārtu; ierakumi iesākti tikai labajā  20  spārnā, kreisajā vēl tikai dzeloņžogs. Nenocietinātā kreisajā spārnā iebrukt tātad nebūtu grūti. Pabalstīt no galvenās pozi-cijas aiz Misas priekšā izvirzītās vienības vāciešiem attāluma un tumsas dēļ gandrīz neiespējami, sevišķi, ja tos piespiež pie zemes vajadzīgā brīdī artilērijas un atbalsta ložmetēju sprostuguns.

Pašiem uzbrukums jāizdara klusi, bez iepriekšējas artilērijas sagatavošanas, pārraujot dzeloņstiepuļu žogu tur, kur beidzas iesāktie ierakumi. Viena uzbrucēju grupa (lielākā) dodas gar ierakumiem, iebrūkot tur ar rokas granatām. Otra grupa virzās uz tilta pusi, nodrošinot galveno grupu no dienvidiem un apdraudot pretinieka aizmuguri. Abu spārnu nodrošināšanai norīkojamas atsevišķas grupas ar ložmetējiem, kuras pēc rīkojuma atklāj uguni uz vācu priekštilta pozicijas flangiem un pretiniekam neļautu sniegt palīdzību savējiem priek-šienē, nākot gar ierakumiem no galvenās pozicijas. Tādā pat nolūkā, kā jau teikts, vajadzēja atklāt artilērijas uguni uz vācu tuvāko aizmuguri dienvidos no Plakāniem.

Ar plānu bija iepazīstināta nevien priekšniecība, bet arī izpildītāji, lai katrs zinātu savu uzdevumu. Tāpēc arī sīki izstrādātais un droši vadītais un izpildītais uzdevums, neraugoties uz to, ka kareivji pirmo reizi devās ugunī, izdevās pat necerēti spoži. 29. oktobrī bija uzkritis sniegs, un virzīšanās uz priekšu bija jāizdara tikai rāpus, jo, kājām ejot, pelēkie stāvi (pārvalki bijā tikai stiepuļu griezējiem) pārāk skaidri atšķirtos uz baltā sniega. Stiep uļu griešana izdevās klusībā, tomēr vācieši drīz vien bija ko pamanījuši un atklāja šrapneļu uguni pāri uzbrucēju galvām un tuvāko krievu aizmuguri.

Arī vācu ložmetējs ierējās ar pārtraukumiem, it kā negribot celt veltu troksni. Tā iebrukums ierakumos un arī ložmetēju uguns uz vācu flangiem pārsteidz vāciešus agrāk, pirms tie bija atskārtuši, kas īsti notiek un no kurienes uzbrukums nāk. Nedaudz minūtēs viss bija galā. Viens ložmetējs, 35 šautenes un 28 gūstekņi krita kā trofejas jauno cīnītāju rokās. Pārējie vācieši vai nu krita, vai aizbēga pāri Misai. Vācu priekštilta pozicija tagad bija mūsu rokās, un to tūlit pārtaisīja ar krūšsegu pret vāciešiem.  21 

No gūstekņu nopratināšanas kļuva zināms, ka Briedis ar savu rotu pieveicis 376. vācu pulka bataljonu. Brieža rotas zaudējumi: 4 krituši un 11 ievainoti. Šo uzbrukumu pieminēja arī virspavēlniecības ziņojumā, un tas kļuva zināms visā Krievijas frontē.

Nevien pie vāciešiem Briedis bija guvis spožu uzvaru: tagad tikai vēl īsti arī viņa paša rotā, bataljonā un visā latviešu sabiedrībā kļuva saskatīts un apbrīnots jaunais, ārkārtīgi apdāvinātais, bet arī visu tik sīki apsverošais un drosmīgais virsnieks. Brieža slava bija uzmirdzējusi un auga nepārspēta. Divi nedēļas vēlāk, 12. novembrī, viņam bija jāstādās priekšā ķeizaram.

Izlūkošana turpinājās. Naktī uz 3. novembri Brieža rotas izlūku vienība, tērpta baltos pārvalkos, nemanot pielīda kādai vācu rotai, pārsteidza to miegā, uzsāka cīņu un sakāva. Ienaidniekam bija nodarīti prāvāki zaudējumi, bet mūsu pusē 1 kritis un 4 ievainoti.

Arī Briedim ne vienmēr bija panākumi, sevišķi, ja operāciju plānojuši un vadījuši citi. 6. novembrī 1. un 4. rotām ar mācības komandu un ložmetēju vadu Brieža vadībā vajadzēja atbalstīt 48. sibiriešu pulka uzbrukumu pie Olaines muižas, lai tur atsviestu vāciešus aiz Misas un tālāk uz rietumiem. Mūsu vienībām vajadzēja uzbrukt dienvidos no Kūtniekiem, dienas laikā, pa atklātu purvu. Krievu bataljonam vajadzēja uzbrukt Olaines muižas virzienā. Krievi vācu pretsitienu neizturēja un bēga. Latviešu vienībām bija vienām jāiztur darbības smagums. Pasākums beidzās nesekmīgi un ar ļoti sāpīgiem zaudējumiem: 21 kritušais, 64 ievainoti un 19 bez vēsts pazuduši.

23. novembra naktī pienāk atkal „Brieža diena". Tā ir viena no ievērojamākām Brieža darbībā 1915. g. rudenī un atkal rāda — kā Briedis organizē un izved kādu pasākumu. Krievu un vācu pozicijas Veisu māju rajonā šķīra Misas upe, dziļa, stāviem krastiem. Abās pusēs upei bijis mežs, bet tagad koki nozāģēti un sagāzti juku jukām 300—500 metru joslā gar katru krastu. Krievu pozicijas te iet gar mežmalu apmēram kādus 500 metrus no krasta, vācu — tāpat gar mežmalu  22  otrā pusē. Šajā rajonā Brieža rotai uzdots izdarīt izlūkošanu un dabūt gūstekņus, jo ienākušas ziņas, ka vācieši tuvumā koncentrē spēkus, lai pārietu uzbrukumā.

3—4 naktis Briedis izlūko ar visu rotu, izsūtot uz priekšu brīvprātīgo patruļas 6—£ cilvēku sastāvā. Tā viņš noskaidro, ka Veisu mājas vācu krastā sagrautas, bet vācieši tur ierīko nostiprinātu priekšpunktu mājas uzkalniņā 200—300 metrus priekšā savai galvenai pozicijai. Briedis nolemj uzbrukt Veisu mājām, kaut jāpārvar vēl neaizsalusi padziļa upe un ap sagrauto māju ierīkotie nocietinājumi, kas savienoti ar galveno poziciju pa pakavveidīgu divkāršu eju. Vācu rīcības novērošanai arī dienā viņš sagāztos kokos ierīko slēpņus. Viņa uzbrukuma plāns tāds: uzbrukums izdarāms naktī; divām brīvprātīgo patruļām jātiek pāri Misai un jāpārgriež pakavveidīgais divkāršais nožogojums, kas savieno Veisu priekšposteni ar galveno vācu poziciju, katrai no savas puses tā, lai varētu iekļūt vācu priekšpostenī no aizmugures. Uzbrukt no rietumu puses „pakavam" ar diviem vadiem (te drīzāk sagaidāma vācu pastiprinājumu pieskriešana, arī vācu ložmetēji te tuvāk), bet no austrumu puses ar vienu vadu. Ceturto vadu Briedis sadala uzbrukuma un atkāpšanas segšanai abpus upei. Viņš atkal izstrādā sīku schemu, parāda, kas un kam jādara, no kuras vietas uz kuru jāvirzās. Pats viņš paliks pie grupām, kam jāsedz atkāpšanās.

22. novembra naktī ap pīkst. 10-iem Briedis bija pievedis rotu pie Misas. Apmēram pēc stundas izlūki bija pielīduši žogam aiz Veisu mājām no austrumu puses, bet vācieši bija pamanījuši un atklāja uguni. Izlūki atlīda soļus 50 atpakaļ. Vācu uguns ilga kādu pusstundu, bet tad apklusa, jo Briedis bija aizliedzis tādā situācijā atbildēt.

Pēc kāda laika, kad bija jau atkal klusums, Briedis deva rīkojumu no jauna pielīst un pārgriezt žogus. To izpildīja un apmēram 2—3 soļu platumā žogu izgrieza. Briedis to pavēlēja paplašināt, no jauna pielienot, kas arī izdevās. Dzeloņ-stiepuļu žogi izrādījās 20—30 metru atstatumā no satiksmes ejām, pa kurām vācieši patlaban stiepa „ragaiņus", t. i. kokus, uz kuriem uztin dzeloņstiepules.  23 

Briedis tagad griezējus atvilka atpakaļ, norīkodams tos uzbrukuma laikā apmētāt rokas granatām ložmetēju, kura vieta bija zināma. Tādā pat apmēram veidā Briedis tagad norīkoja žoga pārgriešanu un uzbrukumu lielākai grupai no rietumu puses. Te Briedis ar dūmu patronām bija noorganizējis arī segšanos no ložmetējiem, kas šinī pusē galvenā pozi-cijā bija konstatēti divi.

Pēc uzbrukuma sākšanas šeit, arī no otras puses vads iebruka vācu ierakumos, sasita, kā Briedis bija licis, ar rokas granatām vācu ložmetēju. Nepilnā pusstundā Veisu māju nocietinājums bija ieņemts un saņemti 11 gūstekņi, 11 šautenes un 1 ložmetējs.

Uzbrukumam sākoties, krievu artilērija bija norīkota atklāt uguni uz galveno vācu poziciju. Mūsu zaudējumi 2 ievainoti, pēc citām ziņām — tikai 1 viegli ievainots rokā.

Korpusa štabs, kas līdz latviešu bataljona pienākšanai nebija redzējis neviena vācu gūstekņa, tagad tos varēja skaitīt jau glītās partijās. Vai tas nebija savādi! Un kas tie par cilvēkiem, kam pat— no vācieša nav bail? Toreiz krieviem tā likās mīkla, sevišķi zaldatiņiem ierakumos.

Ne viņiem vien. Vāciešu enerģiskā kauju vadība un karotāju īpašības taču bija radījušas mitu, tā kā arī latviešiem reizēm Briedim nācās atgādināt, lai neiedomājas vācieti par kādu brīnumu: tāds pat cilvēks, ar visām tām pašām īpašībām, kas citiem.

Savukārt viņš pats negribot kļuva latviešu mita pamatlicējs, tā paša, kurš beidzot nāca par labu viņa noslepkavotājiem.

Divos tuvāk aplūkotos gadījumos pavērās Brieža taktikas pamati — rūpīgā priekšdarbā pamatots ienaidnieka pārsteigums. Lai pārsteigtu ienaidnieku, nedrīkst to brīdināt ar vāju artilērijas sagatavošanu, kā tas toreiz bija parasts, bet kas no krievu puses nevarēja būt tik intensiva, ka tiešām sagatavotu kājnieku ceļu. Tāpēc viņš cenšas piekļūt pretiniekam „nebrīdinātam" naktī, bet artilēriju lūdz tikai uzbrukuma iecirkņa nosprostošanai no papildinājumiem vai savu flangu nodrošināšanai tad, kad iebrukums jau sācies.

Blides iespraustas starp 24. un 25.lpp.

Viņš bija novators tanī ziņā, ka vecu vīnu lēja jaunos  24  traukos, t. i. pārbaudītos kara mākslas principus centās īstenot izdomas pilnā pielāgojumā tiem apstākļiem, kas bija. Kas tobrīd līdz apnikumam bija dzirdējis parastos: ,,Rota, ķēde, pārskrējienam no kreisā vai labā", ar ko sākās un gandrīz arī izbeidzās „kaujas mācības", tas vēl atcerēsies ,,jaunās vēsmas", kas saistījās ar Brieža vārdu un arī visu 1. Daugavgrī-vas bataljonu, resp. pulku. Nemaz nemazinot citu centību un panākumus, pirmais latviešu strēlnieku bataljons bija un palika vecos strēlniekos pirmais arī mūsu citu apziņā, kaut to ne labprāt gribējām atzīt . . . Runājām par izpūstu slavu.

Briedim, protams, bija vajadzīgi karotāji, kas savu slodzi var nest. Bataljona kaujas žurnālā redzams, ka Briedis 3. septembrī apmaina savā rotā 48 nepilngadīgus zēnus pret pilngadīgiem no rezerves rotas. Žurnālā nav redzams, ka arī kāds cits to būtu darījis . . . Protams, visi to laikam arī nevarētu, cilvēku trūkuma dēļ. G. Krēsliņš, savā laikā instruktors Brieža rotā, vēlāk virsnieks 1. pulkā, pastāsta par rotu un Briedi: „Vadu komandieri (seržanti, toreiz vecākie apakšvirsnieki) bija 1. vadā Grikmanis (4 Jura krustu kavaliers), 2. vadā, kur es biju, Junkers — liela auguma, ļoti drošsirdīgs, arī 4 Jura krustu kavaliers; par kaujas nopelniem gribēja viņu paaugstināt par virsnieku, bet nevarēja— neprata lasīt. 3. vadā — Kalniņš (arī 4 Jura krusti), 4. vadā virsseržants Lauris (tāpat 4 Jura krusti). Pēdējais bija izlūku gājienā uz Jelgavu — viņš kopā ar pāris citiem no Rīgas jūrmalas zvejnieku laivā apbrauca vācu fronti, izcēlās malā, noplukušos tērpos, izstaigāja Jelgavu un pēc pāris nedēļām atgriezās. 1. rotas virsseržants bija podpraporščiks Āboļkalns (varbūt Ābeļkalns) — tāpat 4 Jura krusti.

„Briedis bija kalsnu stāvu, slaids, vidēja auguma (varēja būt 165—170 cm.), sauss, ļoti dzīvs un kustīgs, mēdza gājienos nēsāt rokā jājamo steku. Kad Briedis gāja rotai pa priekšu, tad rota tikai teciņus varēja pasoļot līdzi. Nenēsāja ne ūsas, ne bārdu. Briedis nesala, šineli nemēdza nēsāt, izņemot parādes, kad to vajadzēja; parasti viņam mugurā bija melna ādas ,tužurka', kājās gan apšūti filca apavi.

„Briedis bija sirsnīgs, tomēr nekāda 'čomošanās' nenotika,  25  ļoti labs un izpalīdzīgs, savus cilvēkus saudzēja, negrūda nevienu ugunīs bez vajadzības. Kaujas uzdevumus vienmēr sīki paskaidroja. Abi uzbrukumi pie Veisiem tika iepriekš rūpīgi sagatavoti. Apmācībās, rādot, kā pāriet dzeloņstiepuļu žogiem, kā izdarīt pārskrējienus, Briedis pats vienmēr bija priekšā un visu vadīja, pats pirmais krita dubļos, lai rādītu kā strēlniekiem jākrīt dubļos. Kad bija jāiet kādā uzbrukumā, tad visus apstākļus noskaidroja dienā pie gaismas, lai uzbrukums naktī iznāktu pēkšņs un sekmīgs.

„Briedis atrada dažādas jaunas metodes, kā pārvarēt dzeloņstiepuļu žogus. Vispirms to mēģināja, uzmetot virsū pītus paklājus, bet tie nebija īsti labi, jo žogu mieti nebija vienā augstumā. Vislabāk bija ar lielām šķērēm stiepules pārgriezt abās pusēs mietam un tad pašu mietu izraut no zemes. Divi strēlnieki izgāja priekšā uz griešanu. Tikko stieples bija pārgrieztas, tie atvilkās atpakaļ un tad visi klusi zagās iekšā pa izgriezto eju. Jau Mārtiņu vakarā (10. resp. 23. nov. A. P.) lietoja baltos ķiteļus, jo bija sniegs. Dzeloņstiepļu žogus arī uzspridzināja, lietojot pastiprinātus pirok-silina lādiņus. To sastādīja no 4 gabaliem, piestiprināja pie dēļa un pabīdīja zem žoga. Lādiņiem bija pievienota Bik-forda aukla, ko aizdedzināja, un paši spridzinātāji atvilkās soļus 50 atpakaļ. Sprādziena brīdī visa rota gāzās uz priekšu izrautajā vietā, kur ,vārti' bija vaļā soļu 20 platumā. Sākumā šādus paņēmienus lietoja tikai Brieža rota, vēlāk iemācījās arī pārējās rotas, izdarot apmācības pēc Brieža rotas parauga. Runāja pat (apgalvot nevaru), ka raķetes ar para-šutiem esot Brieža izgudrotas, fabrika tās konstruējusi pēc viņa norādījumiem. (Īstenībā arī paklāji un spridzināšana nebija Brieža atradumi — tur bija karaspēka daļām pat piesūtīti paraugi, kā arī zīmējumi un izmēri, materialu norādījumi etc. Brieža nopelns, ka viņš centās visu rūpīgi pārbaudīt un tad atrast noderīgāko. Paklāji bija maznoderīgī ne tikai mietu nevienāduma dēļ; arī spridzināšanai bija lieli trūkumi — tūliņ norādīja tiešo iebrukuma vietu. Viss atkarājās, ko katrreiz izmantot. Galvenais, te redzams, cik ārkārtīgi audzis Brieža prestižs savos cilvēkos.) „Briedis ar Bangerski (bataljona  26  komandieru) dzīvoja vienā blindažā, priekštelpā bija pāris rakstvežu un bataljona kanceleja. Pārējie virsnieki dzīvoja pie rotām. Rotas rakstvedis bija pie rotas, visi 4 vadi vienā blindažā (zemnīca). Briedis rotas zemnīcā ieradās katru rītu, pārbaudīja, aprunājās ar zēniem. Strēlniekiem tanī laikā bija ļoti laba saticība, viens otram izpalīdzēja, nebija nekādu pārpratumu. Rotā bija arī daži ,nažu varoņi' — Grīziņkalna pašpuikas. Atceros tādu Puidaku, bet man viņš bija vislabākais draugs."

Viens no tiem, kas visilgāk bijis kopā ar Briedi latviešu strēlniekos, P. Dardzāns, Briedi raksturo tā: „Briedis nebija liela auguma cilvēks, katrā ziņā tā zem vidus mēra — 5 pēdas 3—4 collas. Seja ovala, taisns, labi veidots deguns un tēraud-zilganas acis. Gaita bij viegla un elastīga, kustības bij straujas, bet vajadzības brīdī stipri apvaldītas. Oriģināls bij viņa rokas pasniegšanas veids. Roku viņš nestiepa taisni uz priekšu, bet elkons arvien palika piespiests pie sāniem. Latviešu valodu runāja ar manāmu, nenosakāma rakstura akcentu. Tas nebij ne krievu, ne vācu, bet laikam gan maisījums no vecāku runātās latviešu valodas izloksnes un ilgu gadu krievu valodas iespaida skolās un kara dienestā. Kādā izloksnē latviešu valodu viņa vecāki runājuši, nevaru pateikt; zinu tikai to, ka Brieža vecākais brālis, kuru personīgi labi pazinu vēlāk, runāja skaidru latviešu valodu.

„Briedim bij ļoti apvaldīts raksturs un pazema tembra labi skanoša balss. Visu laiku no 1915. līdz 1918. gadam, kamēr viņu redzēju un ar viņu satikos, nekad nedzirdēju, ka viņš jebkad būtu runājis īgnā paceltā balsī vai lietojis rupjākus vārdus. Bij vienmēr ņiprs, laipns un optimistisks savā nodabā. Tas ir taisnība, ka viņš bija jogisma piekritējs un kritiskos brīžos, kā arī no rītiem, gaitas sākot, arvien kādu brītiņu sevī klusu koncentrējās un sevi suģestēja.

„Nevar sacīt, ka Briedis būtu bijis sevišķs skaistulis, bet visai viņa būtnei dzirkstīja cauri zināms piemīlīgums. Pie dāmām viņam bij liela piekrišana, jo prata labi ar tām triekties. Arī pats viņš mīlēja dāmu sabiedrību.

„Briedi maz interesēja karaspēka saimnieciskā puse, bet  27  galvenokārt gan karaspēka taktiskie paņēmieni un cīņas. Ja Bangerskis bij staba plānotājs, tad Briedis bij kauju ērglis, kas plānus īsteno. Cik smagnējs un rezervēts bij Bangerskis, tik viegls un šarmants izlikās Briedis. Mēs citi virsnieki gājām kaujās tā tērpušies, lai pēc izskata pilnīgi līdzinātos strēlniekiem. Ari šautene bieži vien bij rokās. Briedis turpretī mīlēja ,uzcirsties'. Pat kaujā nēsāja savu zilo virsnieka šineli. Man šķiet, ka šis virsnieka šinels bij par iemeslu tam, ka viņu marta kaujās ievainoja. Var būt pat, ka arī Ziemas svētku kaujās viņu ievainoja atšķirīga apģērba dēļ.

„Gribu vērst uzmanību uz Brieža svarīgāko īpašību, viņa ,laimīgo roku' Napoleons teicis, ka viņam neesot vajadzīgi tādi maršali, kam nav laimes. Briedis pie Napoleona droši vien būtu ticis pie maršala zižļa, jo viss, ko viņš uzsāka, vaiņagojās ar uzvaru. Karapulka vešana kaujā ir ļoti komplicēta lieta. Vislabākais plāns sabrūk, ja tam trūkst ,kaut kā'. Un šis ,kaut kas' ir galvenais sekmju iemesls un radītājs. To varētu saukt par sesto prātu vai intuiciju. Briedis bij apveltīts ar šo sesto prātu, kamdēļ arī mēs viņu pieminam kā varoni un lielu karotāju."

Kā visos liecinājumos, arī te gadās pa atšķirībai, piemēram par mēteļa valkāšanu. Arī augumā man personīgi, cik viņu redzēju, Briedis likās noteikti vidēja auguma cilvēks, kas gluži nepagaisa arī Bangerska stāvam blakus, ko apstiprina arī viņa iedalījums kara skolā. Tomēr tas viss mazāk svarīgi, salīdzinot ar visumā skaidri zīmētu Brieža ārējo izskatu un, galvenais, viņa karavīra un cilvēka personības tēlu.

▲