Briedis | bit.ly/cfbh_briedisKārlis Lobe, 1963—David Guild, 1993

 28 

3.

1. 
Daugavgrīvas bataljons palika 12. Sibirijas divizijas rīcībā līdz 1916. gada 16. martam. Ar daļu savu vienību bataljons gandrīz katru nakti izlūkoja, pārējās mainoties atradās rezervē un intensivi turpināja mācības. Vācieši aiz Misas bija nocietinājušies un tagad gūstekņus iegūt bija jau ļoti grūti.

Naktī uz 13. martu Briedis atkal mēģināja iebrukt pie Veisu mājām, lai saņemtu gūstekņus. Rota paslepus pielīda stiepuļžogam, brīvprātīgi pieteikušies strēlnieki bija jau gandrīz beiguši eju griešanu, kad krievu artilērija atklāja priekšlaicīgu uguni, vācieši uzbrucējus ieraudzīja un atklāja niknu uguni no savas puses. Uzbrukumam vairs nevarēja būt gribēto sekmju, un Briedis pavēlēja rotai atiet. Bija ievainoti 6 strēlnieki. Vēl reiz Briedis pārliecinājās, ka artilērijas uguns izjauc slepenības nodomus un līdz ar to visu pasākumu. Vaina gan nebija artilērijas pusē — kāds strēlnieks pāragri bija izmetis rokas granatu. Pēc 16. marta bataljons pargāja 13. Sibirijas strēlnieku divizijas rīcībā.

1915. gads bija noslēdzies, arī krievu un vācu frontei stabilizējoties un pārejot poziciju karā. Lai spiediens uz rietumsabiedrotiem neiznāktu par stipru, tie spieda krievus pāriet uzbrukumā. Arī krievi paši gribēja ar 1916. g. pavasara sākšanos tikt atkal pie kustības kara, lai gan līdzšinējie piedzīvojumi bija rādījuši, ka krievs labāk jūtas grāvī nekā uz lauka.

Abiem bataljoniem 20. marta rītā uzdeva 2. bataljona komandiera plkv.ltn. Franča kopējā vadībā, sedzot 51. pulka labo flangu, ieņemt līdz 21. marta pīkst. 5-iem izejas stāvokli starp Ķekavas upi un Bauskas šoseju un, sibiriešu pulkam pēc artilērijas sagatavošanas sākot uzbrukumu, uzbrukt virzienā uz Frančiem, Ģuģiem, Villām. Naktī izlūku patruļām, cik iespējams, novākt vai sabojāt pretinieka aizžogojumu.  29 

Bangerskis tālākos notikumus tēlo tā: „Iepriekšējās pāris dienās, izmantojot samērā biezo rīta miglu, abi ar Briedi izdarījām izlūkošanu, lai noskaidrotu izdevīgākās pieejas. Diemžēl tādu gandrīz nebija. Daļēji varētu izmantot šosejas grāvi, bet tas bija pilns sasaluša sniega. To tagad iztīrīt nozīmētu pievērst ienaidnieka uzmanību. Nospriedām, ka to varbūt varēs pagūt īsi pirms došanās uzbrukumā. Nolēmu ar 2 rotām uzbrukt pirmajā ešelonā, bet ar pārējām divām atbalstīt pirmo ešelonu, virzoties aiz tā. Katram ešelonam bija savas priekšrocības, savi sliktumi. Ievērojot 1. rotas izcilos nopelnus, gribēju dot Briedim iespēju izvēlēties, bet viņš atbildēja, ka rīkošoties tā, kā būšot pavēlēts. Viņš izteicās arī pret izlozi, par ko ieminējās kāds no rotu komandieriem. Pēc Brieža izteicieniem un viņa rūpēm par sniega iztīrīšanu no šosejas grāvjiem redzēju, ka viņš labprāt ietu pirmā ešelonā, ja tāda būs pavēle, bet pats viņš vairījās izaicināt likteni. Tad arī pavēlēju 1. un 2. rotas norīkot pirmā ešelonā.

„21. marta rītā sākās krievu artilērijas viesuļuguns visā frontē. Tā grāva arī atbalsta punktu — bataljona uzbrukuma mērķi. Drīz sāka atbildēt arī vācu artilērija. Kad artilērijas duelis bija turpinājies 15—20 minūtes, sākās uzbrukums.

„Lai pirms kaujas vēl pārmītu dažus vārdus ar Briedi, mūsu artilērijas ugunij sākoties, gāju viņu uzmeklēt. Atradu viņu līdz ar viņa ziņnesi gluži mazā bunkurītī, kur varēja novietoties tikai guļus vai sēdus. Briedis, seju rokām aizklājis, bija novietojies guļus. Ja es Briedi tik labi nepazītu, varētu domāt, ka viņš pirms kaujas izjūt lielas bailes. Īstenībā tas, ko Briedis darīja mazajā bunkurītī, bija nodziļināšanās sevī un nodošanās Likteņlēmēja varā. Zināju, ka Briedis cītīgi nododas jogu mācības studijām un tās paredzētiem fiziskās un psichiskās dabas prasījumiem, sevišķi izšķirīgos dzīves brīžos.

„Īsi pirms krievu artilērijas uguns pārnešanas no stiepļu žogiem uz ierakumiem Brieža strēlnieki veikli tīrīja sniegu no grāvja, pa kuru uz priekšu devās 1. rota un arī pats Briedis. 2. rota gāja pa labi, izmantodama ieplaku. Pēc pirmās līnijas ieņemšanas tālāko uzbrukumu atviegloja satiksmes ejas  30  cauri drāšu sprostiem, pa kurām virzoties, ar rokas granatām izdevās atkarot vienu bunkuru līniju pēc otras, vienu bunkuru pēc otra. Arī 2. bataljona iecirknī uzbrukums sekmējās un līdz pusdienai jau viss atbalsta punkts bija latviešu rokās. Zaudējumi uzbrukumā nebija lieli; sāpīgākais bija tas, ka starp ievainotiem bija arī Briedis. Vācieši galu galā stāvokli atjaunoja arī šajā, tāpat kā citos, jau sākumā mazsekmīgākos, 21. marta uzbrukuma iecirkņos. Zaudējumi visas operācijās norisē bija ļoti smagi: 1. rotā no ierindas izsisti visi virsnieki, virsseržants, visi instruktori. Zaudējumi visā bataljonā — krituši 3 virsnieki un 109 instruktori un kareivji, ievainoti 7 virsnieki (3 smagi, to vidū Briedis) un 203 instruktori un kareivji, pazuduši 27."

10 virsnieku un 339 kareivju tātad trūka otrā dienā bataljonā pēc šīs kaujas, kas bija pirmā, kurā bataljonam bija dots parastais kaujas uzdevums lielākas vienības sastāvā, bet ne vairs izlūkošanā, kā tas sākumā bija paredzēts. Ka Briedis skatījies te bez sajūsmas, kaut arī korekti pildīja uzdoto, liekas varētu it kā noprast no bataljona komandiera stāsta... Bataljona ieguvums šajā kaujā bija 20 gūstekņi, 1 prožektors un 1 telefona vadu kamols. Nogājis pulkv.ltn. Franča štabā, Briedis bija skicējis stāvokli (runāšana nebija iespējama), saņēmis pirmo ārsta palīdzību un nogādāts uz Latviešu strēlnieku lazareti Rīgā.

Izrādījās, ka lode bija trāpījusi labajā vaigā, sadragājot žokli, un sašķīdusi izgājusi otrā pusē trīs vietās caur zodu. Operācijā bija grūta, sevišķi arī tāpēc, ka bija izdarāma bez narkozes. Pēc operācijās Dr. Jankovskis teicis: „Reti esmu redzējis cilvēku, kurš tā pacieš vislielākās sāpes. Briedis nav tikai liels karavīrs, arī citādi viņš ir liels".

Brieža agrākā, 99. pulka kareivji, atsūta viņam vēstuli:

„Jūsu augstā labdzimtībai Aizkustinātu sirdi mēs sekojām laikrakstos Jūsu varoņdarbiem. Saņēmuši ziņu par Jūsu ievainošanu, sūtām Jums sirsnīgus novēlējumus drīz izveseļoties. Lai Jūsu svēti izlieto asiņu vietā izaug skaists, brīvs taisnā darba vainags.

Ivangorodas pulka kareivju pulciņš." 31 

Briedis bija ļoti priecīgs par šo sveicienu. Latviešu karavīru, ne tikai savas rotas un bataljona vien, visas latviešu sabiedrības līdzi dzīvošana Briedim bija tāda, kāda laikam nevienam citam nav bijusi. Vai tas atstāja kādu iespaidu uz viņu? Redzams tas nebija. Viņam marts bija nesis kādu lielu balvu, kas varbūt bija viņa lielākais pārdzīvojums kopš laikiem: 9. martā viņam bija piedzimis dēls, kas nosaukts par Juri, tēva augsto apbalvojumu vārdā. Briedis saņem paaugstinājumus kapteiņleitnanta un kapteiņa dienesta pakāpēs. Latviešu bataljonu skaits tagad jau bija pieaudzis uz 8 akti-viem un 1 rezerves bataljonu.

Vēl labi nesadziedējies Briedis steidzās atpakaļ uz bataljonu. Tur atkal, pētot un meklējot ko jaunu, izdarot eksperimentus ar dažādām sprāgstvielām, Briedis bija apdedzinājies un spiests atkal kādu laiku rudenī ārstēties lazaretē. Varbūt lazaretē, latviešu bataljoniem dubultojoties un izvēršoties divbataljonu pulkos, tieši Briedim bija radusies doma par latviešu kādu lielāku pasākumu? Bangerskis pūlas uz to norādīt. Taču neatkarīgi no tā, kam un kur radies ierosinājums latviešu iebrukuma iespējām vācu pozicijās, ja tāds iebrukums būs sagatavots un izdarīts kā pārsteigums, Briedis nenoliedzami ticēja un arī bija tāda galvenos sagatavotājos.

Brieža slava bija plaša. Tā nevarēja paiet garām arī viņa agrākai kara skolai. K. Būmanis atceras, ka kādā taktikas stundā lektors bija sācis vārdiem: „Kaut kur ziemeļu frontē cīnās mūsu skolas lepnums poručiks Briedis. Lasiet laikrakstos viņa cīņu aprakstus un mācāties, ka ar maz zaudējumiem gūt lielus panākumus". Briedis, arī pāris citi latviešu virsnieki bija komandēti 1916. gada rudenī uz kara skolām nolasīt referātus par savu pieredzi. A. Skrodelis stāsta: „Kādā dienā mūs saveda priekšlasījumu zālē. Tur skolas priekšnieka, krievu ģeneraļa, pavadībā ienāca kapteinis Briedis. Viņš referēja par latviešu cīņām, veikli skicēja uz tāfeles cīņu vietu plānus, dzīvā stāstījumā uzbūra ainu pēc ainas, iekarsa. . . Lekcijas beigās skolas priekšnieks pateicās, izteicās ļoti atzinīgi par Briedi, uzsvēra, ka Vladimira kara skola ir lepna, ka tās saimē audzis Briedis, kas nu kā virsnieks kļuvis paraugs  32  daudziem. Pret mums pagriezies, ģenerālis nobeidza — šis kapteinis reiz bija šinīs telpās tāds pat kā jūs. Tad nu, kad iziesiet no šīs skolas, kļūstiet tādi kā viņš.

Ģīmetne, kas ievietota izdevumā "Zvaigžņu pulka aizmirdza".

„Briedis stāvēja bikli, acis nolaidis, un kā no sejas, tā stājas izstaroja vienkāršība, bet taisni šī vienkāršība un biklums padarīja viņu tik pievilcīgu. Vēlāk savās telpās vēl labu laiciņu kavējāmies pārrunās par kapteini, kas tik vienkāršs, bez kādas pozas vai uzpūtības. Kāds domīgi noteica: Tādi laikam ir visi īsti virsnieki un varoņi."

Briedis nolasīja referātus visās Pēterpils kara skolās, pie kam Pāvila kara skolā 2 krievu junkuri lūguši Briedi palīdzēt viņiem pēc skolas beigšanas nokļūt latviešu pulkos.

Nav iespējams izsekot visai Brieža darbībai nevien burtnīcas apmēru, bet arī materialu ierobežotības dēļ. Virsnieka darbs un pienākumi neizpaudās tikai kaujas uzdevuma sagatavošanā un izpildīšanā, bet vēl neskaitāmos „sīkos" rūpestos, no kā bija atkarīgs viss „lielais". Briedis ilgāko laiku latviešu strēlniekos bija rotas komandiers, bet šis amats bija vissmagākais Krievijas armijā. Rotas komandiers nevien pēc reglamenta bija atbildīgs par visu, bet, kaut cik apzinīgs, viņš arī nevarēja citādi, ka pastāvīgi rūpēties, lai viņa instruments būtu vislabākā kārtībā. Apmācība, ietērpšana, paēdināšana, novietošana, un tāpat visas izmaksas (valsts un privāti pienākušās) — viss gāja caur rotas komandieru. Tāpat viņš bija tas, no kura vistuvāk atkarājās pakļauto likteņi, piemēram, patvaļīgo prombūtņu sērgā, kuras cēlonis bija daudziem māju tuvums un ilgas tur pabūt. Ne viens vien „bez vēsts pazudušais" pēc kāda laiciņa — dienām, dažreiz arī nedēļām — pieteicās savam rotas komandieram, radot diezgan lielas nokārtojuma pūles ir tā, lai nepaliktu bez soda, ir tā, lai paglābtu no tāda, kas mūsu apstākļiem neatbilda. Varbūt, ka Briedim tādu gadījumu bija mazāk, bet gluži bez tiem arī viņš nebūs bijis.

Radko-Dimitrijevs un angļu majors Tornils apmeklē strēlniekus. (Bangerskis un Briedis redzami starp abiem.)

Pārvēršot 1. Daugavgrīvas bataljonu par divbataljonu pulku, par 1. bataljona komandieru 13. novembrī iecēla kapteini Briedi. Viņam būtu mazāka slodze nekā rotas komandieram,  33  kaut arī vienas rotas vietā tagad bija vadāmas četras. Parasti tas tā būtu, bet ne Briedim. Viņu apkrāva arī uzdevumiem ārpus tiešajiem pienākumiem. K. Būmanis stāsta: „Pirms Ziemas svētku kaujām bija noorganizēti virsnieku papildus kursi kaujas mācībā, Briedis bija viens no lektoriem. Krievu kursanti, kā arī citi lektori bija pārsteigti par Brieža plašajām zināšanām par Ziemeļfrontes stāvokli, sevišķi par vācu nocietinājumiem un iespējamību tos pārvarēt." Rakstītājs bija klāt, kad Briedis iepazīstināja 4. Vidzemes pulku ar stiepuļ-žogu pārgriešanas paņēmieniem tā, lai tas notiktu maksimalā klusumā. Stiepuļu griezēju grupa baltos pārvalkos demonstrēja to, ko Briedis stāstīja. Viņš lika parādīt, ka, griežot parastā veidā, šķēru čirkstoņa un tad krītošie pārgriezto stiepuļu gali, atsisdamies pret citām stieplēm, rada diezgan dzirdamas skaņas, sevišķi nakts klusumā. Viņš rādīja, kā var to novērst, ja viens no griezējiem tur abām cimdotām rokām stiepuli, bet otrs šo cimdu starpā pārgriež, pēc kam pirmais klusi nolaiž pārgrieztās stieples galus. Liktos gausa lieta, bet ievingrinājušies griezēji to izdarīja ļoti veikli un ātri, tiešām tā, ka nekas nebija dzirdams.

Savas rotas Jura krusta kavalieru vidū.

Man palikuši prātā arī Brieža noslēguma vārdi, ka nevajaga ticēt, ka vācietis tiešām būtu kāds pārcilvēks. Tas ir tāds pats cilvēks ar visu cilvēcīgo, ne gudrāks, ne spēcīgāks, ne drošāks. Tikt ar to galā nemaz nav tik grūti, ja to apzinās un pats sevi jūtas pārāku, kā tas piemēram ir, uzbrūkot pārsteigtam pretiniekam, kad darbību diktē uzbrucējs. Ziemas svētku kauju sagatavošanā, žogu pārrāvuma ziņā, Brieža izcilo darbību atzīmē arī ģen. Goppers, teikdams, ka ideju par nostiprinātu poziciju pārraušanu bez artilērijas palīdzības licis priekšā Briedis. P. Dardzāns pastāsta, ka pēc 1916. g. jūlija kaujām 1. bataljonā ieradies leitn. (praporščiks) Malcenieks, kas iedalīts Dardzāna (trešā) rotā. Malcenieks no mazām dienām bijis liels malu mednieks, kam vajadzīga slepenība, drosme un veiklība, kāpēc kļuvis par jūsmīgu un veiksmīgu Brieža plānu technisko īstenotāju. Ar lielu izvēli un sijāšanu viņš galvenokārt no 3. rotas saformējis stiepuļgrie-zēju grupu. Sagatavošanās 1. bataljonā notikusi tā: „1916. gadā  34  jau krietni uz rudens pusi, Kukuļmuižā ieradās korpusa komandiers, ja nemaldos ģen. Boldirevs, kuram tad Malcenieka drāšu griezēju grupa, naktij uznākot, demonstrēja slepeno drāšu pārgriešanas techniku. Un tiešām izrādījās, ka ,pretinieka' rota, lai gan iepriekš zināja, ka drātis tiks grieztas, to tomēr nepamanīja īstā vietā un īstā laikā. Paņēmiena derīgums tātad oficiāli bij pierādīts.

„Apmēram divi nedēļas pirms Ziemas svētku kaujām grupa 1. pulka 1. bataljona virsnieku un vadošie drāšu griezēji ar pašu Briedi priekšgalā devāmies uz frontes iecirkni uz austrumiem no Mangaļiem, lai izlūkotu paredzamo uzbrukuma vietu. Baltos pārvalkos ietērpti, mēs, vismaz kādi desmit vīri, apstājāmies mazā bērzu un kārklu kupsiņā apmēram 300 soļus no vācu ierakumiem. Bij pusdienas laiks, un, lai gan piemākusies, bet gaiša diena. Vācu ierakumi un Mangaļu nocietinātais punkts ar visiem drāšu žogiem bij redzami kā uz delnas. Briedis pusbalsī skaidroja nodomāto operāciju, rādīdams, kur griezējiem būtu jāstrādā un kur novietojami spridzekļi. Pēc minūtēm 10 izlūkošanu beidzām un atgriezāmies krievu līnijās.

„22. decembrī atkal mēs, vairāki virsnieki un drāšu griezēji nostaigājām, arī dienas laikā, uz to pašu vietu vācu ierakumu priekšā, lai atsvaidzinātu atmiņā vietas kontūras un dotu Briedim iespēju vēl sniegt kādus papildus norādījumus".

Ziemas svētku kaujas visvairāk aprakstītas. Plašākais un objektivakais šķiet ģeneraļa Peniķa iztirzājums pēc daudzpusīgiem avotiem.

Lai 1. Daugavgrīvas pulka iecirknī uzbrukums varētu notikt nosacītā laikā (pulkst. 5-os 23. decembrī, resp. 5. janvarī), Briedis pavēlējis savām 1. un 3. rotām izsūtīt stiepuļgriezējus jau pulkst. 1.30, pie kam 3. rotas grupa praporščika Malcenieka vadībā paspēja izgriezt pietiekoši platu eju jau pīkst. 4.30, bet 1. rotas griezēji bija ienaidnieka pamanīti, kāpēc griešanu vajadzēja uz laiku pārtraukt, lai ienaidnieks nomierinātos. Uzbrukuma sākumu tāpēc atlika uz 20 minūtēm un eju 1. rotas iecirknī paplašināja ar 4 pagarinātiem pirok-silina lādiņiem. Vācieši no sprādziena it kā apjukuši un  35  pārtraukuši šaušanu. Kapteinis Briedis izšāvis 3 sarkanas raķetes kā signālu uzbrukuma sākšanai un pabalstošai artilērijai.

Daugavgrīviešu rotas skriešus devušās uz priekšu, kurzemnieku 1. bataljona eja vēl nebijusi pietiekoši gatava, tur cilvēkiem vajadzējis spraukties cauri žogam pa vienam. Daugavgrīvieši pa 3. rotas eju samērā ātri tika cauri aizžogam un ielauzās vācu ierakumos. Bet taisni šai vietā vāciešiem bija lielāks skaits zemnīcu, no kurām skrēja laukā pusapģērbti vācieši, uzsākot ar mums cīņu vai arī šaujot no zemnīcām. Pēdējās vajadzēja iztīrīt ar rokas granatām. Piesteidzās arī 2. Rīgas pulka priekšējās rotas.

Pārvarējis zemnīcu rajonu, 1. pulks devās tālāk, bet vācieši bija steigušies sakārtoties pretestībai aiz kāda dziļāka grāvja. Vajadzēja apklusināt arī kādu vācu bateriju, kas no Mangaļu rajona apšaudīja iebrucējus flangā. Briedis daļu sava bataljona novirzīja pret to, jo Mangaļu ieņemšana nebija sekmējusies tā, kā domāts, un 2. brigādes 5. pulks, kam vajadzēja uzbrukt otrpus Mangaļiem, nemaz nebija ticis uz priekšu. Ap plkst. 8-iem, neraugoties uz ienaidnieka sīksto pretestību un biežiem pretuzbrukumiem, 1. brigādes vienības bija izsitušas vāciešus no pirmās un otrās nocietinājumu līnijām, kā arī Mangaļiem. Ap 9-iem bija saņemta arī vācu smagā baterija un, lai nedotu ienaidniekam iespēju sakārtoties, Briedis sava bataljona rotām pavēlējis virzīties uz Skangaļiem (jau vairāk kā klm. ienaidnieka poziciju dziļumā). Te pievienojās arī 2. un 3. pulku dažas vienības. Šī uzbrukuma sākumā Briedi smagi ievainoja, kas slikti atsaucās uz Skangaļu grupas tālāku darbību, tomēr jau priekšpusdienā ieņēma arī Skangaļus.

P. Dardzāns, pēc Brieža ievainošanas 1. bataljona koman-diers, kas Brieža darbību redzējis vistuvāk arī šajā kaujā, raksta: „Spožāko cīņu vainagojumu Briedis piedzīvoja Ziemas svētku kauju sākumā. Latviešu 1. brigāde ielauzās vācu nocietinātās līnijās, pielietojot Brieža izstrādātos taktiskos paņēmienus. Briedis gāja priekšgalā savam bataljonam, kas gandrīz bez zaudējumiem pārrāva vācu pirmās līnijas. Viņa bataljonam sekoja visi pirmās brigādes pulki. Tas bija spožs  36  sasniegums. Tikai 4 stundas pēc kaujas sākuma Briedi atkal smagi ievainoja — iespējams, ka to bija sašāvis kāds vācu snaipers, paslēpies kādā tumšā, augstā eglē."

Protams, iešana sava bataljona priekšgalā nav katrreiz ņemama burtiski — tad jau Briedis maz varētu vadīt, bet vairāk tā, ka viņš bijis visur, kur nepieciešams, kur jāredz un jānokārto.

Ziemas svētku kaujas nesasniedza latviešu iecerēto mērķi — Jelgavas ieņemšanu. Tādā veidā, kādā operācijā izvērtās, tai arī nevarēja būt plašāku panākumu. Mums tika slava un arī tas, no kā Bangerskis brīdināja jau pie pulku un brigadu izvēršanās: lielākas vienības prasīs lielākus uzdevumus, ne vairs tādus, kādiem bijām vislabāk piemēroti, un arī — lielākus zaudējumus, kam nebūs vairs tik pilnvērtīga atvietojuma. — Zaudējumu sāpīgums bija jūtamāks tieši šajā ziņā. Nav gan jāaizmirst, ka zaudējumi arī vācu pusē šais mēnesi ilgajās cīņās bija lieli, cilvēki ārkārtīgi pagura un vismaz viena divizija, kas jau bija nozimēta rietumu frontei, stipri novājināta, un tās aizsūtīšana aizkavēta.

1917. g. 3. februārī vācieši un krievi arī 12. armijas frontē pārgāja atkal poziciju karā. 12. armija uz šīm cīņām (neraugoties uz apmēram 23.000 vīru zaudējumiem kritušos, ievainotos un bez vēsts pazudušos) varēja atskatīties ar lepnumu. Ja pusotra gada cīņās līdz šim nekad nebija izdevies šai frontē pārraut vācu nocietinājumu līniju, atņemt kādu lielgabalu, tad tiešajās Ziemas svētku kaujās (23. decembrī—2. janvarim, resp. 5.—15. janvarim) latviešu strēlnieku pulki to sekmīgi izdarīja 2 vietās un kopā ar 53. sibiriešu pulku saņēma 32 lielgabalus un ap 800 gūstekņu, neskaitot citu. Arī mēnesi ilgo cīņu rezultātā paturēts ievērojams poziciju uzlabojums. Lielgabali un gūstekņi, vesti cauri pilsētai, bija vēl nepieredzēts skats ar lielu iespaidu.

Under Swedish copyright law, "Briedis," including all derivative works, remains under copyright by the original rights holder until 2067, regardless of copyright by Taylor and Francis of David Guild's translation. Our corrected and annotated version of that translation is reproduced by express permission of the late author's wife, Heather Guild. Without prejudice to other rights accorded, "Briedis" is presented here for informational, educational, and research purposes under §20. and §21. of Latvian copyright law and as a protected derivative work under §5. The Goppers archive resides in the Latvian National Library.

Site contents copyright © 2017, S.A. and P. Vecrumba. All Rights Reserved. Wikipedia™, external site and Google Translate™ links are provided for convenience and do not constitute endorsement of, affiliation with, or responsibility for such content.

We use cookies to assist in context-sensitive navigation. By accessing our site, you agree to the placement if this type of cookie on your computer or mobile device. We do not share user information with third parties.

Please Email us at contact@latvians.com with comments or questions. We look forward to your feedback.

Center for Baltic Heritage is a LATVIANS.COM project.