3.
Naktī uz 13. martu Briedis atkal mēģināja iebrukt pie Veisu mājām, lai saņemtu gūstekņus. Rota paslepus pielīda stiepuļžogam, brīvprātīgi pieteikušies strēlnieki bija jau gandrīz beiguši eju griešanu, kad krievu artilērija atklāja priekšlaicīgu uguni, vācieši uzbrucējus ieraudzīja un atklāja niknu uguni no savas puses. Uzbrukumam vairs nevarēja būt gribēto sekmju, un Briedis pavēlēja rotai atiet. Bija ievainoti 6 strēlnieki. Vēl reiz Briedis pārliecinājās, ka artilērijas uguns izjauc slepenības nodomus un līdz ar to visu pasākumu. Vaina gan nebija artilērijas pusē — kāds strēlnieks pāragri bija izmetis rokas granatu. Pēc 16. marta bataljons pargāja 13. Sibirijas strēlnieku divizijas rīcībā.
1915. gads bija noslēdzies, arī krievu un vācu frontei stabilizējoties un pārejot poziciju karā. Lai spiediens uz rietum
Abiem bataljoniem 20. marta rītā uzdeva 2. bataljona komandiera plkv.ltn. Franča kopējā vadībā, sedzot 51. pulka labo flangu, ieņemt līdz 21. marta pīkst. 5-iem izejas stāvokli starp Ķekavas upi un Bauskas šoseju un, sibiriešu pulkam pēc artilērijas sagatavošanas sākot uzbrukumu, uzbrukt virzienā uz Frančiem, Ģuģiem, Villām. Naktī izlūku patruļām, cik iespējams, novākt vai sabojāt pretinieka aizžogojumu.
Bangerskis tālākos notikumus tēlo tā: „Iepriekšējās pāris dienās, izmantojot samērā biezo rīta miglu, abi ar Briedi izdarījām izlūkošanu, lai noskaidrotu izdevīgākās pieejas. Diemžēl tādu gandrīz nebija. Daļēji varētu izmantot šosejas grāvi, bet tas bija pilns sasaluša sniega. To tagad iztīrīt nozīmētu pievērst ienaidnieka uzmanību. Nospriedām, ka to varbūt varēs pagūt īsi pirms došanās uzbrukumā. Nolēmu ar 2 rotām uzbrukt pirmajā ešelonā, bet ar pārējām divām atbalstīt pirmo ešelonu, virzoties aiz tā. Katram ešelonam bija savas priekšrocības, savi sliktumi. Ievērojot 1. rotas izcilos nopelnus, gribēju dot Briedim iespēju izvēlēties, bet viņš atbildēja, ka rīkošoties tā, kā būšot pavēlēts. Viņš izteicās arī pret izlozi, par ko ieminējās kāds no rotu komandieriem. Pēc Brieža izteicieniem un viņa rūpēm par sniega iztīrīšanu no šosejas grāvjiem redzēju, ka viņš labprāt ietu pirmā ešelonā, ja tāda būs pavēle, bet pats viņš vairījās izaicināt likteni. Tad arī pavēlēju 1. un 2. rotas norīkot pirmā ešelonā.
„21. marta rītā sākās krievu artilērijas viesuļuguns visā frontē. Tā grāva arī atbalsta punktu — bataljona uzbrukuma mērķi. Drīz sāka atbildēt arī vācu artilērija. Kad artilērijas duelis bija turpinājies 15—20 minūtes, sākās uzbrukums.
„Lai pirms kaujas vēl pārmītu dažus vārdus ar Briedi, mūsu artilērijas ugunij sākoties, gāju viņu uzmeklēt. Atradu viņu līdz ar viņa ziņnesi gluži mazā bunkurītī, kur varēja novietoties tikai guļus vai sēdus. Briedis, seju rokām aizklājis, bija novietojies guļus. Ja es Briedi tik labi nepazītu, varētu domāt, ka viņš pirms kaujas izjūt lielas bailes. Īstenībā tas, ko Briedis darīja mazajā bunkurītī, bija nodziļināšanās sevī un nodošanās Likteņlēmēja varā. Zināju, ka Briedis cītīgi nododas jogu mācības studijām un tās paredzētiem fiziskās un psichiskās dabas prasījumiem, sevišķi izšķirīgos dzīves brīžos.
„Īsi pirms krievu artilērijas uguns pārnešanas no stiepļu žogiem uz ierakumiem Brieža strēlnieki veikli tīrīja sniegu no grāvja, pa kuru uz priekšu devās 1. rota un arī pats Briedis. 2. rota gāja pa labi, izmantodama ieplaku. Pēc pirmās līnijas ieņemšanas tālāko uzbrukumu atviegloja satiksmes ejas
10 virsnieku un 339 kareivju tātad trūka otrā dienā bataljonā pēc šīs kaujas, kas bija pirmā, kurā bataljonam bija dots parastais kaujas uzdevums lielākas vienības sastāvā, bet ne vairs izlūkošanā, kā tas sākumā bija paredzēts. Ka Briedis skatījies te bez sajūsmas, kaut arī korekti pildīja uzdoto, liekas varētu it kā noprast no bataljona komandiera stāsta... Bataljona ieguvums šajā kaujā bija 20 gūstekņi, 1 prožektors un 1 telefona vadu kamols. Nogājis pulkv.ltn. Franča štabā, Briedis bija skicējis stāvokli (runāšana nebija iespējama), saņēmis pirmo ārsta palīdzību un nogādāts uz Latviešu strēlnieku lazareti Rīgā.
Izrādījās, ka lode bija trāpījusi labajā vaigā, sadragājot žokli, un sašķīdusi izgājusi otrā pusē trīs vietās caur zodu. Operācijā bija grūta, sevišķi arī tāpēc, ka bija izdarāma bez narkozes. Pēc operācijās Dr. Jankovskis teicis: „Reti esmu redzējis cilvēku, kurš tā pacieš vislielākās sāpes. Briedis nav tikai liels karavīrs, arī citādi viņš ir liels".
Brieža agrākā, 99. pulka kareivji, atsūta viņam vēstuli:
„Jūsu augstā labdzimtībai Aizkustinātu sirdi mēs sekojām laikrakstos Jūsu varoņdarbiem. Saņēmuši ziņu par Jūsu ievainošanu, sūtām Jums sirsnīgus novēlējumus drīz izveseļoties. Lai Jūsu svēti izlieto asiņu vietā izaug skaists, brīvs taisnā darba vainags.
Ivangorodas pulka kareivju pulciņš."
Briedis bija ļoti priecīgs par šo sveicienu. Latviešu karavīru, ne tikai savas rotas un bataljona vien, visas latviešu sabiedrības līdzi dzīvošana Briedim bija tāda, kāda laikam nevienam citam nav bijusi. Vai tas atstāja kādu iespaidu uz viņu? Redzams tas nebija. Viņam marts bija nesis kādu lielu balvu, kas varbūt bija viņa lielākais pārdzīvojums kopš laikiem: 9. martā viņam bija piedzimis dēls, kas nosaukts par Juri, tēva augsto apbalvojumu vārdā. Briedis saņem paaugstinājumus kapteiņleitnanta un kapteiņa dienesta pakāpēs. Latviešu bataljonu skaits tagad jau bija pieaudzis uz 8 akti-viem un 1 rezerves bataljonu.
Vēl labi nesadziedējies Briedis steidzās atpakaļ uz bataljonu. Tur atkal, pētot un meklējot ko jaunu, izdarot eksperimentus ar dažādām sprāgstvielām, Briedis bija apdedzinājies un spiests atkal kādu laiku rudenī ārstēties lazaretē. Varbūt lazaretē, latviešu bataljoniem dubultojoties un izvēršoties divbataljonu pulkos, tieši Briedim bija radusies doma par latviešu kādu lielāku pasākumu? Bangerskis pūlas uz to norādīt. Taču neatkarīgi no tā, kam un kur radies ierosinājums latviešu iebrukuma iespējām vācu pozicijās, ja tāds iebrukums būs sagatavots un izdarīts kā pārsteigums, Briedis nenoliedzami ticēja un arī bija tāda galvenos sagatavotājos.
Brieža slava bija plaša. Tā nevarēja paiet garām arī viņa agrākai kara skolai. K. Būmanis atceras, ka kādā taktikas stundā lektors bija sācis vārdiem: „Kaut kur ziemeļu frontē cīnās mūsu skolas lepnums poručiks Briedis. Lasiet laikrakstos viņa cīņu aprakstus un mācāties, ka ar maz zaudējumiem gūt lielus panākumus". Briedis, arī pāris citi latviešu virsnieki bija komandēti 1916. gada rudenī uz kara skolām nolasīt referātus par savu pieredzi. A. Skrodelis stāsta: „Kādā dienā mūs saveda priekšlasījumu zālē. Tur skolas priekšnieka, krievu ģeneraļa, pavadībā ienāca kapteinis Briedis. Viņš referēja par latviešu cīņām, veikli skicēja uz tāfeles cīņu vietu plānus, dzīvā stāstījumā uzbūra ainu pēc ainas, iekarsa. . . Lekcijas beigās skolas priekšnieks pateicās, izteicās ļoti atzinīgi par Briedi, uzsvēra, ka Vladimira kara skola ir lepna, ka tās saimē audzis Briedis, kas nu kā virsnieks kļuvis paraugs
„Briedis stāvēja bikli, acis nolaidis, un kā no sejas, tā stājas izstaroja vienkāršība, bet taisni šī vienkāršība un biklums padarīja viņu tik pievilcīgu. Vēlāk savās telpās vēl labu laiciņu kavējāmies pārrunās par kapteini, kas tik vienkāršs, bez kādas pozas vai uzpūtības. Kāds domīgi noteica: Tādi laikam ir visi īsti virsnieki un varoņi."
Briedis nolasīja referātus visās Pēterpils kara skolās, pie kam Pāvila kara skolā 2 krievu junkuri lūguši Briedi palīdzēt viņiem pēc skolas beigšanas nokļūt latviešu pulkos.
Nav iespējams izsekot visai Brieža darbībai nevien burtnīcas apmēru, bet arī materialu ierobežotības dēļ. Virsnieka darbs un pienākumi neizpaudās tikai kaujas uzdevuma sagatavošanā un izpildīšanā, bet vēl neskaitāmos „sīkos" rūpestos, no kā bija atkarīgs viss „lielais". Briedis ilgāko laiku latviešu strēlniekos bija rotas komandiers, bet šis amats bija vissmagākais Krievijas armijā. Rotas komandiers nevien pēc reglamenta bija atbildīgs par visu, bet, kaut cik apzinīgs, viņš arī nevarēja citādi, ka pastāvīgi rūpēties, lai viņa instruments būtu vislabākā kārtībā. Apmācība, ietērpšana, paēdināšana, novietošana, un tāpat visas izmaksas (valsts un privāti pienākušās) — viss gāja caur rotas komandieru. Tāpat viņš bija tas, no kura vistuvāk atkarājās pakļauto likteņi, piemēram, patvaļīgo prombūtņu sērgā, kuras cēlonis bija daudziem māju tuvums un ilgas tur pabūt. Ne viens vien „bez vēsts pazudušais" pēc kāda laiciņa — dienām, dažreiz arī nedēļām — pieteicās savam rotas komandieram, radot diezgan lielas nokārtojuma pūles ir tā, lai nepaliktu bez soda, ir tā, lai paglābtu no tāda, kas mūsu apstākļiem neatbilda. Varbūt, ka Briedim tādu gadījumu bija mazāk, bet gluži bez tiem arī viņš nebūs bijis.
Pārvēršot 1. Daugavgrīvas bataljonu par divbataljonu pulku, par 1. bataljona komandieru 13. novembrī iecēla kapteini Briedi. Viņam būtu mazāka slodze nekā rotas komandieram,
Man palikuši prātā arī Brieža noslēguma vārdi, ka nevajaga ticēt, ka vācietis tiešām būtu kāds pārcilvēks. Tas ir tāds pats cilvēks ar visu cilvēcīgo, ne gudrāks, ne spēcīgāks, ne drošāks. Tikt ar to galā nemaz nav tik grūti, ja to apzinās un pats sevi jūtas pārāku, kā tas piemēram ir, uzbrūkot pārsteigtam pretiniekam, kad darbību diktē uzbrucējs. Ziemas svētku kauju sagatavošanā, žogu pārrāvuma ziņā, Brieža izcilo darbību atzīmē arī ģen. Goppers, teikdams, ka ideju par nostiprinātu poziciju pārraušanu bez artilērijas palīdzības licis priekšā Briedis. P. Dardzāns pastāsta, ka pēc 1916. g. jūlija kaujām 1. bataljonā ieradies leitn. (praporščiks) Malcenieks, kas iedalīts Dardzāna (trešā) rotā. Malcenieks no mazām dienām bijis liels malu mednieks, kam vajadzīga slepenība, drosme un veiklība, kāpēc kļuvis par jūsmīgu un veiksmīgu Brieža plānu technisko īstenotāju. Ar lielu izvēli un sijāšanu viņš galvenokārt no 3. rotas saformējis stiepuļgrie-zēju grupu. Sagatavošanās 1. bataljonā notikusi tā: „1916. gadā
„Apmēram divi nedēļas pirms Ziemas svētku kaujām grupa 1. pulka 1. bataljona virsnieku un vadošie drāšu griezēji ar pašu Briedi priekšgalā devāmies uz frontes iecirkni uz austrumiem no Mangaļiem, lai izlūkotu paredzamo uzbrukuma vietu. Baltos pārvalkos ietērpti, mēs, vismaz kādi desmit vīri, apstājāmies mazā bērzu un kārklu kupsiņā apmēram 300 soļus no vācu ierakumiem. Bij pusdienas laiks, un, lai gan piemākusies, bet gaiša diena. Vācu ierakumi un Mangaļu nocietinātais punkts ar visiem drāšu žogiem bij redzami kā uz delnas. Briedis pusbalsī skaidroja nodomāto operāciju, rādīdams, kur griezējiem būtu jāstrādā un kur novietojami spridzekļi. Pēc minūtēm 10 izlūkošanu beidzām un atgriezāmies krievu līnijās.
„22. decembrī atkal mēs, vairāki virsnieki un drāšu griezēji nostaigājām, arī dienas laikā, uz to pašu vietu vācu ierakumu priekšā, lai atsvaidzinātu atmiņā vietas kontūras un dotu Briedim iespēju vēl sniegt kādus papildus norādījumus".
Ziemas svētku kaujas visvairāk aprakstītas. Plašākais un objektivakais šķiet ģeneraļa Peniķa iztirzājums pēc daudzpusīgiem avotiem.
Lai 1. Daugavgrīvas pulka iecirknī uzbrukums varētu notikt nosacītā laikā (pulkst. 5-os 23. decembrī, resp. 5. janvarī), Briedis pavēlējis savām 1. un 3. rotām izsūtīt stiepuļgriezējus jau pulkst. 1.30, pie kam 3. rotas grupa praporščika Malcenieka vadībā paspēja izgriezt pietiekoši platu eju jau pīkst. 4.30, bet 1. rotas griezēji bija ienaidnieka pamanīti, kāpēc griešanu vajadzēja uz laiku pārtraukt, lai ienaidnieks nomierinātos. Uzbrukuma sākumu tāpēc atlika uz 20 minūtēm un eju 1. rotas iecirknī paplašināja ar 4 pagarinātiem pirok-silina lādiņiem. Vācieši no sprādziena it kā apjukuši un
Daugavgrīviešu rotas skriešus devušās uz priekšu, kurzemnieku 1. bataljona eja vēl nebijusi pietiekoši gatava, tur cilvēkiem vajadzējis spraukties cauri žogam pa vienam. Daugavgrīvieši pa 3. rotas eju samērā ātri tika cauri aizžogam un ielauzās vācu ierakumos. Bet taisni šai vietā vāciešiem bija lielāks skaits zemnīcu, no kurām skrēja laukā pusapģērbti vācieši, uzsākot ar mums cīņu vai arī šaujot no zemnīcām. Pēdējās vajadzēja iztīrīt ar rokas granatām. Piesteidzās arī 2. Rīgas pulka priekšējās rotas.
Pārvarējis zemnīcu rajonu, 1. pulks devās tālāk, bet vācieši bija steigušies sakārtoties pretestībai aiz kāda dziļāka grāvja. Vajadzēja apklusināt arī kādu vācu bateriju, kas no Mangaļu rajona apšaudīja iebrucējus flangā. Briedis daļu sava bataljona novirzīja pret to, jo Mangaļu ieņemšana nebija sekmējusies tā, kā domāts, un 2. brigādes 5. pulks, kam vajadzēja uzbrukt otrpus Mangaļiem, nemaz nebija ticis uz priekšu. Ap plkst. 8-iem, neraugoties uz ienaidnieka sīksto pretestību un biežiem pretuzbrukumiem, 1. brigādes vienības bija izsitušas vāciešus no pirmās un otrās nocietinājumu līnijām, kā arī Mangaļiem. Ap 9-iem bija saņemta arī vācu smagā baterija un, lai nedotu ienaidniekam iespēju sakārtoties, Briedis sava bataljona rotām pavēlējis virzīties uz Skangaļiem (jau vairāk kā klm. ienaidnieka poziciju dziļumā). Te pievienojās arī 2. un 3. pulku dažas vienības. Šī uzbrukuma sākumā Briedi smagi ievainoja, kas slikti atsaucās uz Skangaļu grupas tālāku darbību, tomēr jau priekšpusdienā ieņēma arī Skangaļus.
P. Dardzāns, pēc Brieža ievainošanas 1. bataljona koman-diers, kas Brieža darbību redzējis vistuvāk arī šajā kaujā, raksta: „Spožāko cīņu vainagojumu Briedis piedzīvoja Ziemas svētku kauju sākumā. Latviešu 1. brigāde ielauzās vācu nocietinātās līnijās, pielietojot Brieža izstrādātos taktiskos paņēmienus. Briedis gāja priekšgalā savam bataljonam, kas gandrīz bez zaudējumiem pārrāva vācu pirmās līnijas. Viņa bataljonam sekoja visi pirmās brigādes pulki. Tas bija spožs
Protams, iešana sava bataljona priekšgalā nav katrreiz ņemama burtiski — tad jau Briedis maz varētu vadīt, bet vairāk tā, ka viņš bijis visur, kur nepieciešams, kur jāredz un jānokārto.
Ziemas svētku kaujas nesasniedza latviešu iecerēto mērķi — Jelgavas ieņemšanu. Tādā veidā, kādā operācijā izvērtās, tai arī nevarēja būt plašāku panākumu. Mums tika slava un arī tas, no kā Bangerskis brīdināja jau pie pulku un brigadu izvēršanās: lielākas vienības prasīs lielākus uzdevumus, ne vairs tādus, kādiem bijām vislabāk piemēroti, un arī — lielākus zaudējumus, kam nebūs vairs tik pilnvērtīga atvietojuma. — Zaudējumu sāpīgums bija jūtamāks tieši šajā ziņā. Nav gan jāaizmirst, ka zaudējumi arī vācu pusē šais mēnesi ilgajās cīņās bija lieli, cilvēki ārkārtīgi pagura un vismaz viena divizija, kas jau bija nozimēta rietumu frontei, stipri novājināta, un tās aizsūtīšana aizkavēta.
1917. g. 3. februārī vācieši un krievi arī 12. armijas frontē pārgāja atkal poziciju karā. 12. armija uz šīm cīņām (neraugoties uz apmēram 23.000 vīru zaudējumiem kritušos, ievainotos un bez vēsts pazudušos) varēja atskatīties ar lepnumu. Ja pusotra gada cīņās līdz šim nekad nebija izdevies šai frontē pārraut vācu nocietinājumu līniju, atņemt kādu lielgabalu, tad tiešajās Ziemas svētku kaujās (23. decembrī—2. janvarim, resp. 5.—15. janvarim) latviešu strēlnieku pulki to sekmīgi izdarīja 2 vietās un kopā ar 53. sibiriešu pulku saņēma 32 lielgabalus un ap 800 gūstekņu, neskaitot citu. Arī mēnesi ilgo cīņu rezultātā paturēts ievērojams poziciju uzlabojums. Lielgabali un gūstekņi, vesti cauri pilsētai, bija vēl nepieredzēts skats ar lielu iespaidu.