Siberian Letters on Birch Bark

„Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss”

2022. gada 25. martā Latvijas Okupācijas muzejā svinīgi tiks izsludināts UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā iekļautā nominācijas “Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss” papildinājums. Šī nominācija tieši šobrīd ir kļuvusi īpaši nozīmīga aktuālo starptautisko notikumu kontekstā. Krievijas uzbrukums Ukrainai atgādina, cik apdraudētas ir demokrātiskās tiesības un valstiskā neatkarība mūsdienās.

Nomināciju „Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss” sadarbībā ar 10 Latvijas muzejiem ir izveidojis un uztur Tukuma muzejs. Nominācijā pavisam ir 18 autoru 52 vēstules, no kurām 15 glabājas Tukuma muzejā, bet pārējās – Andreja Pumpura Lielvārdes muzejā, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā, Daugavas muzejā, Jēkabpils vēstures muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Latvijas okupācijas muzejā, Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Rakstniecības un mūzikas muzejā, Rīgas Ebreju kopienas muzejā „Ebreji Latvijā” un Talsu muzejā. Nominācija izveidota 2009. gadā, papildināta 2013., 2017. un 2021. gadā.

2021. gada oktobrī UNESCO Latvijas nacionālās komisijas Ģenerālā asambleja pieņēma lēmumu nomināciju papildināt ar septiņām vēstulēm, kas rakstītas Sibīrijā uz bērza tāss. Trīs vēstules – Lieldienu, Vasarsvētku un dzimšanas dienas apsveikumus – sava ieslodzījuma biedra meitai Inārai Aizpurei, prec. Auce (1943) sūtījis Latvijas Centrālās padomes Ventspils grupas sakaru vadītājs Voldemārs Mežaks (1914–1985) no stingra režīma nometnes Taišetā, Irkutskas apgabalā. Keramiķe Zaiga Reimane, kas dāvināja V. Mežaka vēstules Latvijas Okupācijas muzejam, stāstīja, ka Ināras tētis Andrejs Aizpurs bija notiesāts un strādāja stingra režīma darba nometnē Severojeņisejskā ļoti smagos apstākļos. Viņa sievai Paulīnei kā padomju tautas ienaidnieka sievai Latvijā nebija iespējams dabūt darbu un līdz ar to arī atrast normālu dzīvesvietu, tāpēc viņa nolēma pārcelties uz Severojeņisejsku. Dzīves apstākļi tur bija smagi, bet Paulīnei un mazajai Inārai vismaz bija vīrs un tētis un pašam sava istabiņa.

Latvijas Okupācijas muzejā ir arī Lieldienu apsveikums, kura tekstu rakstījusi Lilija Villa (1904–1996) un zīmējumu darinājusi Auguste Emīlija Jākobsone (1898–1988), kas deportētas 1941. gada 14. jūnijā no Tukuma apriņķa Blīdenes un Slampes pagastiem kā aizsargu organizācijas dalībnieku dzīvesbiedres. Līdzīgs Lieldienu apsveikums glabājas arī Tukuma muzejā. To zīmējusi Auguste Emīlija Jākobsone 1949. gada 31. martā, domājot par divām vecākajām meitām – Ausmu un Ilgu Latvijā. Novostroikā dzīvoja un strādāja arī Sofija Milda Meldere (1899–1988) no Tumes pagasta. Viņas meitas tāpat kā Augustes Emīlijas meitas ar tā saukto bērnu vilcienu 1946. gadā bija devušās uz Latviju, bet mazākais bērns – dēls Jānis – dzīvoja kopā ar viņu. Mazais puisēns satuvināja Sofiju Mildu ar lietuviešu skolotāju Gražinu Gaidieni (1911–1989), kuras mazais dēliņš izvešanas brīdī bija paslēpies no čekistiem un palicis Kauņā pie radiem. Gražinas zīmētais ļoti skaistais apsveikums Sofijai Mildai ir nonācis Tukuma muzejā. To muzejam dāvināja Sofijas meita Lida Biruta Bērziņa.

Latviešu un lietuviešu sieviešu draudzība bija ļoti cieša, jo tā bija rūdīta sveķu vākšanas darbos Sibīrijas mežos un cīnoties par savu bērnu dzīvībām, arī izglītošanu. Novostroikā bija nometināta arī mūsu novadnieces, dzejnieces Māras Zālītes ģimene. Grāmatā „Pieci pirksti”, kur M. Zālīte pēc mammas un vecmammas stāstiem apraksta grāmatas varones piedzimšanu, minētas trīs lietuviešu viedās sievietes, kas vārgo meitenīti nokristīja un tas izdzīvoja. Deportētās sievietes tik smagi strādāja, ka daudzi mazuļi nemaz sauli neieraudzīja. Nedaudzajās fotogrāfijās, kas brīnumainā kārtā saglabājušās un tagad apskatāmas Tukuma Pils tornī, nekas neliecina par salu, badu, sāpēm, ko pārdzīvoja deportētie novadnieki. Tikai skatieni nopietni un rokas sastrādātas.

Katra vēstule un apsveikums, kas rakstīts uz bērza tāss Sibīrijā, ir liecība par padomju totalitārā režīma darbību, tajā paša laikā apliecinot represēto cilvēku gara spēku, paceļoties pāri ikdienas smagajiem apstākļiem un spējot sniegt garīgu atbalstu tuviniekiem un draugiem. Visi nominācijā iekļautie dokumenti ir autentiski. Tie ir oriģināli, kas rakstīti ar roku nometinājuma vietās Krasnojarskas apgabala Ņižnijingaša rajonā un Omskas apgabala Odeskas rajonā, kā arī ieslodzījuma vietās Taišetā (Irkutskas apgabals), Širokostrojā un Usoļlagā (Molotova apgabals).

Vēstules uz bērza tāss ir vērtējami kā reti sastopami dokumenti. Tās ļoti bieži pēc saņemšanas tika iznīcinātas vai slēptas no svešām acīm un arī no bērniem, lai nepakļautu tos briesmām. Vēstules sākotnēji nav radītas publiskošanai, bet gan saziņai ar tuviniekiem un līdzīgi domājošajiem, bet tās tomēr ir nonākušas muzejos un kļuvušas par pierādījumiem noziegumam pret cilvēki, kas veikts realizējot masu deportācijas Latvijā un citās Baltijas valstīs.

Vēstuļu formu unikālu padara bērza tāss, kas Otrā pasaules kara laikā bija vienīgais rakstīšanai pieejamais materiāls, tāpēc radās doma veidot īpašu nomināciju „Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss”. Šodien pat grūti iedomāties, ka trūkst papīra, nav zīmuļu, nevar iegādāties markas, ka katru vēstuli izlasa cenzors. Lai arī pēckara gados papīrs bija pieejams, tā tomēr it bieži trūka, tāpēc bērza tāss joprojām tika izmantota sarakstē. Vēlāk, kad par papīra trūkumu vairs nevarēja žēloties, politiski represētie darināja apsveikumus uz bērza tāss kā simboliskus vēstījumus. Kaut arī kopš lielo represiju laika pagājuši daudzi gadu desmiti, joprojām ir svarīgi runāt par šo tēmu. Mūsdienu starptautiskajā situācijā tā iegūst daudz lielāku aktualitāti, tāpēc Tukuma muzejs tur rūpi par UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālajā reģistrā iekļautās nominācijas papildināšanu un aicina novadniekus pārlūkot savu ģimeņu arhīvus un palīdzēt muzejiem uzturēt dzīvu mūsu tautas vēsturisko atmiņu, uzticot dokumentus, attēlus, priekšmetus. Varbūt vēl atrodas kāda bērza tāss, kas varētu nomināciju atkal papildināt. Dalīties atmiņā vai pakonsultēties iespējams, piezvanot Tukuma muzeja krājuma nodaļas vadītājai Dacei Valdmanei: t. 63122633.